Mantošana

Konsultācijas:

• par tiesībām mantot un mantošanas veidiem
• Parastā un paātrinātā mantošanas kārtība
• Neatraidāmais mantinieks un viņa tiesības
• Atstumšana no mantojuma
• par mantojuma pieņemšanu
• Mantojuma masa
• Kreditoru prasījumi
• Mantojuma līgums
• Testaments
• Mantojuma prasība
• Pārstāvība tiesā un tiesvedības dokumentu sagatavošana

Civillikuma 382. pants. Mantojums ir kopība, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas mirušam vai par mirušu izsludinātam piederējušas viņa patiesās vai tiesiski pieņemamās nāves laikā. Šajā ziņā mirušo vai par mirušu izsludināto sauc par mantojuma atstājēju.

Civillikuma 386. pants. Fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi.

Civillikuma 389. pants. Aicinājums mantot iestājas mantojumam atklājoties (655. p.). Aicinājuma pamati ir mantojuma atstājēja tiesīgi izteikta griba vai likums.
Mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā.
Līgumiskai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un kā pirmai, tā otrai ir priekšroka pret likumisko; visi trīs mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi.

Civillikuma 390. pants. Mantinieki manto pēc likuma, kad nav mantojuma līguma vai testamenta, vai kad tie nav spēkā (784. un 820. p.).
Ja rīkojums nāves gadījumam gan ir, bet bijis dots vai palicis spēkā tikai par vienu mantojuma daļu, tad pārējās daļas pāriet likumiskās mantošanas kārtībā.

Civillikuma 393. pants. Laulātais saņem bērna daļu, ja palikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet ja bērnu ir četri vai vairāk - ceturto daļu.

Civillikuma 397. pants. Ja laulība šķirta vai atzīta par neesošu, tad bijušie laulātie viens no otra nemanto.

Civillikuma 398. pants. Likumisko mantojuma tiesību nodibina radniecība un adopcija. Svainība šo tiesību nedod.

Testamentārā mantošana
Civillikuma 418. pants. Katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu, vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu.
Civillikuma 419. pants. Testators var testamentu katrā laikā atcelt, grozīt vai papildināt (792. un turpm.p.)

Neatraidāmie mantinieki un neatņemamā daļa
Civillikuma 422. pants. Testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatraidāmiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas.
Šis noteikums jāievēro arī ieceļot pēcmantinieku.
Civillikuma 423. pants. Neatraidāmie mantinieki ir laulātais un lejupējie, bet ja pēdējo nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie.

Atstumšana no mantojuma
Civillikuma 428. pants. Augšupējais var atstumt lejupējo, ja pēdējais:

• izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret testatora, viņa laulātā vai viņa augšupejā dzīvību, veselību, brīvību vai godu;
• ierosinājis apzināti nepatiesu apsūdzību pret kādu no 1. punktā minētām personām par noziedzīgu nodarījumu;
• atstājis testatoru bezpalīdzības stāvoklī, ja bijis iespējams viņam palīdzēt;
• dzīvojis izšķērdīgi vai netikumīgi;
• nav izpildījis viņam ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt testatoru vai viņa laulāto;
• mēģinājis kavēt testatoru taisīt testamentu;
• mantojuma atstājējam dzīvam esot, bez viņa ziņas un piekrišanas noslēdzis ar kādu personu līgumu par viņa nākamo mantojumu.

Civillikuma 430. pants. Ja pirms testamenta taisīšanas mantojuma atstājējs ar savu neatraidāmo mantinieku samierinājies vai mantinieks savā dzīves veidā labojies, tad viņu no mantojuma atstumt nevar.

Civillikuma 431. pants. Testators var atstumt no mantojuma savu laulāto aiz 428. pantā paredzētiem iemesliem, kā arī gadījumos, kad:

• laulātais pārkāpis laulību;
• laulātais apdraudējis otra laulātā dzīvību, veselību, sitis vai spīdzinājis viņu;
• laulība ir izirusi un laulātie vairāk nekā trīs gadus dzīvo šķirti.

Civillikuma 451. pants. Ja testators visu testamentu pats uzrakstījis un parakstījis, tad tas ir spēkā arī bez lieciniekiem.

Mantojuma prasība
Civillikuma 667. pants. Mantojuma prasību, ar kuru aizsargā mantojuma tiesību, var celt katrs mantinieks, vienalga, vai viņš aicināts pēc likuma, testamenta vai līguma un vai viņš prasa visu mantojumu vai tikai tā daļu.

Mantojuma pieņemšanas termiņi
Civillikuma 693. pants. Ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltam mantiniekam tas jāievēro.
Ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktam termiņam.
Ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā (692. p. 2. d.), bet pretējā gadījumā - no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Mantojuma iegūšanas sekas
Civillikuma 701. pants. Ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu visas mantojuma atstājēja tiesības un saistības, ciktāl tās neizbeidzas ar viņa personu, pāriet uz mantinieku.
Piezīme. Ārzemnieku tiesības iegūt mantošanas ceļā nekustamus īpašumus paredzētas citos likumos.

Civillikuma 788. pants. Ja kāds neatraidāms mantinieks testamentā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesība prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu, vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina.

Civillikuma 799. pants. Mantojuma atstājējs var atsaukt savu testamentu netaisot jaunu, ar katru gribas izteikumu, kas izsacīts vai nu noteikti vai klusējot, ar zināmu darbību.